SARKANAIS KOKS

Cik kociņš sārts!

Kā nobārts bērns vai vārīts vēzis.

Kurš uzvarētu, ja šo ar kļavu līdzinātu?

Tā minstinās un nezin, kuru krāsu paturēt.

Varbūt tāpēc ātri lapas nobirdina?

Bet šis brīnums sārtais

Izvēlējies vienu – uguns krāsu

Un visas lapas ilgi zaros notur.

Tāds kā noburts.

KAKTUSS

Pavasara pusē varenīgais kaktuss

Atver klusi pumpurus.

Ziedi viens pie otra. Cieši.

Kā rokās sadodas ar ziedlapām.

Kāda gūzma! Kādas liesmas!

Tik sarakstīt dziesmu

Par varu, kas viņu tik košu dara.

Cik ražens uz sulīgs!

Nu burvīgs!

SARUNA AR SNIEGPULKSTENI

Vai tev zemē bija auksti ziemā,

Ja tu tagad steigšus ārā lieni,

Sagādājot lielu prieku mums?

Vai tik ļoti gribas būt tev pirmajam?

Varbūt pierādīt tu gribi,

Izspraukties ka vari pašam ledum cauri?

Līdzās sniegam augt?

Ka no saules pērnās visai ziemai pāri

Savus spēkus nosargāji,

Lai tu savu zvanu mazo, palsi balto,

Pašu pirmo stalti augšup celtu?

KROKUSI

Pavasarī krokusi netaisa nekādu fokusus:

Nebāž galvu ārā sniegā paskatīt, kur ziema.

Pagaida tie itin rāmi, lai to sniegpulksteņi izdara,

Pagaida, kad pūpols apvelsies un dzērves sakliegsies.

Tikai tad tie atvērsies ventspilnieku priekšā.

Gribas pudurīti saņemt riekšās,

Pasargāt no aukstā vēja – lapas taču tiem vēl pazemē!

Tomēr visi kopā ir kā viens košu ziedu klājiens

Acu priekam, bišu darbam aprīlī.

ZIEDĒTPRIEKS

Pavasara ziedētprieks

Katrā pumpuriņā briest,

Līdz tas brīvībā tiek sviests

Ziedu tūkstošos;

Kā petarde, kā raķete,

Ko saķert nevar vairs neviens.

Jo visi spēki vaļā rauti

Un pelēka vairs nav nekā –

Viss dzīvo ziedu burvībā.

ORHIDEJAS

Orhidejas graciozās

Dejot mani aicina.

Smejas tieši acīs.

Bet nedzirdu es mūziku

Un viņu tūrēm soļus nezinu.

Nav man arī tādu tērpu,

Šitik šiku, sacakotu.

Tā nu no dejas

Mums nesanāca it nekas.

AUSMA

Ausma sveic jauno dienu skaisti arvien,

Kad saule rāmi pamali krāso

Te zilu, te sārtu, te zeltā celtu.

Kāds svētums nāk no turienes!

Bet kur pazūd tas

Dienas svelmē un daudzajās vēlmēs?

Nešķiet vairs, ka Dieviņš staigā pa zemes virsmu

Un svēta visus, kas paceļ acis pret gaismu.

Cik žēl, ka tas zūd!

PUĶU DĀRZĀ

Manā puķu dārzā

Katrai dobei sava aura:

Petūnijas it kā taurītes

Vakarā liek jundu klausīties.

Agerāti savu ziedu pudurīti

Tur kā bargi norāti.

Varbūt viņiem kāds ir pāri nodarījis?

Matiolas kā šampūnā mazgāti mati

Smaržu viļņiem miega stundai vilina.

Tik pusdienā, kad saule svilina,

Šķiet rūgtas asaras no ziediem pil.

Smags ir viss un karsts, un saplacis.

Bet palīdzēt tu nevari neko.

Tik Dievu klusi lūgt.

HIACINTE

Ziemu aizmirst hiacinte

Aicināt aicina.

Un atrast viņas smaržā un krāsā

Spēku, kas no sīpola cauri ziemai kūsā

Un satver tevi pavasara gaidās

Tā kā gūstā.

ZILZIEDES

Sētā košās zilziedes,

It kā būtu sabijušās,

Visas vienā bariņā

Cieši mūrim pielipušas.

Vai tās ēnu meklē?

Bet taču arī viņas,

Tāpat kā visas citas,

Ir spožās saules aicinātas

Pavasari sumināt.

KASTAŅA PUMPURS

Kastaņa pumpurs purpura krāsā, kad mazs.

Bet cik ātri tas purpura krāsu zaudē!

Virspusē parastais zaļais

Izriešas steigšus jau nākamajā dienā.

Tur saule pie vainas:

Šai putni zied dainas un viņa visas dienas

Aiz prieka tik spīd un laistās.

Un tāpēc lapiņas vairs nenīkst pumpurā,

Bet varenais zieds pilnībā atveras,

Lai greznotu pagalmu, parku vai sētu.

Vai kādu vietu svētu.

VĒJŠ NARCISĒS

Css-ss! Ieklausies!

Vai tur, narcisēs, nesvilpo vējš?

To rievotās taurītēs.

Nē, viss te ir kluss.

Vējš tikai pašūpo tās.

VĪTOLS

Pa soli no ielas – vītols liels.

Zaļi zied.

Šis skaistums – īsts atradums

Pie pašiem pilsētas vārtiem.

Tālāk nav ticis?

Vai nav paticis

Lauzt akmeņus, cementu un bruģi?

Viņš izvēlas sev plašu telpu,

Kur svabada plūst elpa,

Kur zeltodams un brīvs

Var svinēt dzīvi.

ĶIRŠA ZIEDS

Ķirša zarā zieds pie zieda

Kā īsā diegā cieši piesieti.

Zieds tieši debesīs veras,

Sauli sveic un pateicas:

Dzīvotspars kā varens gars

Cauri porām ieplūst kokā

Un ierauj to dzīvības lokā.

PIETICĪGĀ MEŽĀBELE

Mežābele, mežainīte,

Kupli ziedus raisījusi,

Nelūko, uz kuru pusi

Rietumi vai rīti ir.

Nepēta, cik gaismas ir,

Cik rēnas ēnas mežmalā,

Cik spēka zemei pabarot.

Lai tik ir kāds mazumiņš

Sūram auglim rudenī.

PRIEŽU ZIEDĒŠANA

Redzēta nav šitik traka

Priežu ziedēšana,

Kā bij’ pavasarī šajā

Mežiņā pie katra taka.

No pašas priežu spices

Līdz pat zemākajai pazarītei –

Viss bij’ zelta svecītēs

Un vieglā migliņā tīts.

Ko viņas tā svin?

To pavasaris vien

Un priedes pašas zin’.

DENDRĀRIJĀ

Rododendrs kā viens dendijs

Cepures un šlipses maina:

Te rozā, te lillā, te baltu

Groza jūrmalas vējos savu galvu

Un acīs mums smaida

Vēl gaismas un tumsas mijā.

Kad saulmīļi aizver ziedus ciet

Un līdz ar mums uz dusu iet,

Tie vēja nopūtas un viļņus skaita.

ZIEDS

Ticis no pumpura svabads,

Neprasa, kā labad.

Tik zied!

Tad pavērst drīksnu

Pret sauli tas uzdrīkstas,

Putekšņus gaidīt

Un rudenim augļu svētību solīt,

Sēkliņu glabādams

Kā kabatā.

AR PĒDĒJIEM SPĒKIEM

Šī pienene drīz, pavisam drīz irs.

Sairs pa pūkai.

Bet kamēr tās

Vēl ziedkausā kopā turas,

Ar pēdējiem spēkiem

Vējos auklētas tiek.

SILPURENE UN PRIEDE

Priedes gropainais stumbrs

Kā sumbrs raupja spēka pilns

Blakus silpurenei zviln.

Tā niecīga un trausla, gluži sausa

Liegi pūkaino galviņu šūpo

Un nemaz netīko pēc valgmes un trūdiem,

Kas spēkus var dot.

Abi vienā vietā, vienā dienā, vienā zemē,

Bet katrs citādi dzīvo un citādi mirs.

GUNDEGA

Dega, dega, izdega,

Izdega zelta svece.

Gaismiņa dzisa, dzisa, izdzisa.

Tumsa biezēja, biezēja, sabiezēja.

Ļautiņi gulēja, gulēja, aizgulējās.

Dega, dega, pārdega,

Elektrodiņi pārdega.

Liesmiņa sprēgāja, sprēgāja,

Ļaudis tik tērgāja, tērgāja,

Apdzēst tie negāja, negāja.

Dega, dega, nodega,

Visa pirte nodega,

Kamēr ļaudis nepērās, nepērās,

Kamēr alu nodzērās, nodzērās.

Tad tik viņi bēdājās, bēdājās.

Dega, dega – gundega!

MAGONE VĒJOS

Lepnajai magonei

Viducī melnums kā poga.

Viņa to visos vējos loka

Līdz ar brunci sārto tā, ka plīvo!

Nav jau tā smagnējā rudzu roga,

Kura vējā tikko grozās.

Vai arī gatavā oga,

Kas ir tik sulīgi smaga,

Ka knapi var iecelt grozā.

Tā katram sava daļa tiek:

Vieniem raža un svars,

Citiem tikai jautrais gars.