svētdiena, 2013. gada 11. augusts

LIEPA ZIEDOS

AKĀCIJA

TIK PODAVAI

ROZĀ KASTANIS



PĒC TALKAS

RUDZU MAIZE


BALOŽU PĀRIS

FIKSAIS BALODIS

MANA KAIJA

KAIJU MAZUĻI

TIKŠANĀS AR SESKU ROBI







GLIEMEŽI




SUŅU PELDE


JŪLIJA VERSMĒ

VARAVĪKSNĒ UZKĀPT

PĪĻU PĀRIS



piektdiena, 2013. gada 12. jūlijs

SARKANAIS KOKS

Cik kociņš sārts!
Kā nobārts bērns vai vārīts vēzis.
Kurš uzvarētu, ja šo ar kļavu līdzinātu?
Tā minstinās un nezin, kuru krāsu paturēt.
Varbūt tāpēc ātri lapas nobirdina?
Bet šis brīnums sārtais
Izvēlējies vienu – uguns krāsu
Un visas lapas ilgi zaros notur.
Tāds kā noburts.

KAKTUSS

Pavasara pusē varenīgais kaktuss
Atver klusi pumpurus.
Ziedi viens pie otra. Cieši.
Kā rokās sadodas ar ziedlapām.
Kāda gūzma! Kādas liesmas!
Tik sarakstīt dziesmu
Par varu, kas viņu tik košu dara.
Cik ražens uz sulīgs!
Nu burvīgs!

SARUNA AR SNIEGPULKSTENI

Vai tev zemē bija auksti ziemā,
Ja tu tagad steigšus ārā lieni,
Sagādājot lielu prieku mums?
Vai tik ļoti gribas būt tev pirmajam?
Varbūt pierādīt tu gribi,
Izspraukties ka vari pašam ledum cauri?
Līdzās sniegam augt?
Ka no saules pērnās visai ziemai pāri
Savus spēkus nosargāji,
Lai tu savu zvanu mazo, palsi balto,
Pašu pirmo stalti augšup celtu?

KROKUSI

Pavasarī krokusi netaisa nekādu fokusus:
Nebāž galvu ārā sniegā paskatīt, kur ziema.
Pagaida tie itin rāmi, lai to sniegpulksteņi izdara,
Pagaida, kad pūpols apvelsies un dzērves sakliegsies.
Tikai tad tie atvērsies ventspilnieku priekšā.
Gribas pudurīti saņemt riekšās,
Pasargāt no aukstā vēja – lapas taču tiem vēl pazemē!
Tomēr visi kopā ir kā viens košu ziedu klājiens
Acu priekam, bišu darbam aprīlī.

ZIEDĒTPRIEKS

Pavasara ziedētprieks
Katrā pumpuriņā briest,
Līdz tas brīvībā tiek sviests
Ziedu tūkstošos;
Kā petarde, kā raķete,
Ko saķert nevar vairs neviens.
Jo visi spēki vaļā rauti
Un pelēka vairs nav nekā –
Viss dzīvo ziedu burvībā.

ORHIDEJAS

Orhidejas graciozās
Dejot mani aicina.
Smejas tieši acīs.
Bet nedzirdu es mūziku
Un viņu tūrēm soļus nezinu.
Nav man arī tādu tērpu,
Šitik šiku, sacakotu.
Tā nu no dejas
Mums nesanāca it nekas.

AUSMA

Ausma sveic jauno dienu skaisti arvien,
Kad saule rāmi pamali krāso
Te zilu, te sārtu, te zeltā celtu.
Kāds svētums nāk no turienes!
Bet kur pazūd tas
Dienas svelmē un daudzajās vēlmēs?
Nešķiet vairs, ka Dieviņš staigā pa zemes virsmu
Un svēta visus, kas paceļ acis pret gaismu.
Cik žēl, ka tas zūd!

PUĶU DĀRZĀ

Manā puķu dārzā
Katrai dobei sava aura:
Petūnijas it kā taurītes
Vakarā liek jundu klausīties.
Agerāti savu ziedu pudurīti
Tur kā bargi norāti.
Varbūt viņiem kāds ir pāri nodarījis?
Matiolas kā šampūnā mazgāti mati
Smaržu viļņiem miega stundai vilina.
Tik pusdienā, kad saule svilina,
Šķiet rūgtas asaras no ziediem pil.
Smags ir viss un karsts, un saplacis.
Bet palīdzēt tu nevari neko.
Tik Dievu klusi lūgt.

HIACINTE

Ziemu aizmirst hiacinte
Aicināt aicina.
Un atrast viņas smaržā un krāsā
Spēku, kas no sīpola cauri ziemai kūsā
Un satver tevi pavasara gaidās
Tā kā gūstā.

ZILZIEDES

Sētā košās zilziedes,
It kā būtu sabijušās,
Visas vienā bariņā
Cieši mūrim pielipušas.
Vai tās ēnu meklē?
Bet taču arī viņas,
Tāpat kā visas citas,
Ir spožās saules aicinātas
Pavasari sumināt.

KASTAŅA PUMPURS

Kastaņa pumpurs purpura krāsā, kad mazs.
Bet cik ātri tas purpura krāsu zaudē!
Virspusē parastais zaļais
Izriešas steigšus jau nākamajā dienā.
Tur saule pie vainas:
Šai putni zied dainas un viņa visas dienas
Aiz prieka tik spīd un laistās.
Un tāpēc lapiņas vairs nenīkst pumpurā,
Bet varenais zieds pilnībā atveras,
Lai greznotu pagalmu, parku vai sētu.
Vai kādu vietu svētu.

VĒJŠ NARCISĒS

Css-ss! Ieklausies!
Vai tur, narcisēs, nesvilpo vējš?
To rievotās taurītēs.
Nē, viss te ir kluss.
Vējš tikai pašūpo tās.

VĪTOLS

Pa soli no ielas – vītols liels.
Zaļi zied.
Šis skaistums – īsts atradums
Pie pašiem pilsētas vārtiem.
Tālāk nav ticis?
Vai nav paticis
Lauzt akmeņus, cementu un bruģi?
Viņš izvēlas sev plašu telpu,
Kur svabada plūst elpa,
Kur zeltodams un brīvs
Var svinēt dzīvi.

ĶIRŠA ZIEDS

Ķirša zarā zieds pie zieda
Kā īsā diegā cieši piesieti.
Zieds tieši debesīs veras,
Sauli sveic un pateicas:
Dzīvotspars kā varens gars
Cauri porām ieplūst kokā
Un ierauj to dzīvības lokā.

PIETICĪGĀ MEŽĀBELE

Mežābele, mežainīte,
Kupli ziedus raisījusi,
Nelūko, uz kuru pusi
Rietumi vai rīti ir.
Nepēta, cik gaismas ir,
Cik rēnas ēnas mežmalā,
Cik spēka zemei pabarot.
Lai tik ir kāds mazumiņš
Sūram auglim rudenī.

PRIEŽU ZIEDĒŠANA

Redzēta nav šitik traka
Priežu ziedēšana,
Kā bij’ pavasarī šajā
Mežiņā pie katra taka.
No pašas priežu spices
Līdz pat zemākajai pazarītei –
Viss bij’ zelta svecītēs
Un vieglā migliņā tīts.
Ko viņas tā svin?
To pavasaris vien
Un priedes pašas zin’.

DENDRĀRIJĀ

Rododendrs kā viens dendijs
Cepures un šlipses maina:
Te rozā, te lillā, te baltu
Groza jūrmalas vējos savu galvu
Un acīs mums smaida
Vēl gaismas un tumsas mijā.
Kad saulmīļi aizver ziedus ciet
Un līdz ar mums uz dusu iet,
Tie vēja nopūtas un viļņus skaita.

ZIEDS

Ticis no pumpura svabads,
Neprasa, kā labad.
Tik zied!
Tad pavērst drīksnu
Pret sauli tas uzdrīkstas,
Putekšņus gaidīt
Un rudenim augļu svētību solīt,
Sēkliņu glabādams
Kā kabatā.

AR PĒDĒJIEM SPĒKIEM

Šī pienene drīz, pavisam drīz irs.
Sairs pa pūkai.
Bet kamēr tās
Vēl ziedkausā kopā turas,
Ar pēdējiem spēkiem
Vējos auklētas tiek.

SILPURENE UN PRIEDE

Priedes gropainais stumbrs
Kā sumbrs raupja spēka pilns
Blakus silpurenei zviln.
Tā niecīga un trausla, gluži sausa
Liegi pūkaino galviņu šūpo
Un nemaz netīko pēc valgmes un trūdiem,
Kas spēkus var dot.
Abi vienā vietā, vienā dienā, vienā zemē,
Bet katrs citādi dzīvo un citādi mirs.